Tutorings jeb atbalsts zināšanu apguvē radās XII - XIV gadsimtā privātajās britu universitātēs Oksfordā un Kembridžā.

Bija profesiori, kas visiem interesentiem lasīja publiskas lekcijas. Nākamā pakāpe bija profeoru asistenti, kas strādāja ar mazākām grupām un skaidroja profesora teikto. Un bija konsultanti, kas strādāja ar katru studentu atsevišķi.

Studentiem nebija nepieciešams noklausīties visas profesoru lekcijas un universitātes kurss bija tikai ieteicamais studiju plāns. Neviens nebija ielikts "stingros rāmjos".

Students pats varēja izvēlēties ko, kā un pie kā mācīties, lai pienācīgi sagatavotos eksāmeniem, sekmīgi tos nokārtotu un iegūtu kāroto grādu.

Lai izveidotu pareizu un racionālu zināšanu apgūšanas plānu, studentam bija nepieciešams tutors jeb mācību procesa pavadonis. Faktiski tas bija savdabīgs tilts starp akadēmiskajiem kanoniem un personas brīvību.

Tutors palīdzēja veidot gan studiju, gan dzīves plānus, ieteica kādas lekcijas apmeklēt un kur paralēli papildināt zināšanas, sekoja studenta sekmēm un bija kontaktā ar viņa vecākiem, palīdzēja risināt jebkuru problēmsituāciju un sagatavoties eksāmeniem.

Var teikt, ka arī mūsdienās tutorisms patiesībā ir īpašs pedagoģijas veids. Tutors ir cilvēks, kurš palīdz maksimāli individualizēt apmācības procesu, jo nevar noliegt, ka nākotnē viena no vērtīgākajām cilvēka prasmēm būs spēja menedžēt pašam savu nākotni.

Tutoringu mūsdienās droši var dēvēt par efektīgu alternatīvās izglītības modeli.

Individuālā apmācība ir daudz, daudz senāka par jebkuru pedagoģijas institūtu.

Diemžēl, šodien masu izglītība lielā mērā ir aizēnojusi tutorismu. Taču ne visur, slavenākās pasaules universitātes šo fenomenu prot novērtēt un izmantot. Piemēram, mūsdienu Oksfordā un Kembridžā tutoriem ir ļoti svarīga loma un šādas profesijas pārstāvji ir atrodami universitāšu štatu sarakstos.