SENAJĀ ĒĢIPTĒ skolu tradīcijas veidojās un nostiprinājās tūkstošiem gadu. Mācīties varēja tikai augstāko šīru pārstāvji - faraoni un viņu ģimenes locekļi, priesteri un viņu ģimenes locekļi vai arī tie, kas patiešām ļoti gribēja mācīties. Visas skolas darbojās pie tempļiem. Vienota skolas forma neeksistēja. Pierakstiem izmantoja papirusu, bet skolu beidzot bija jākārto eksāmens. 

Faraonu laikmets un līdz ar to arī senās Ēģiptes skolu tradīcijas beidzās 31. gadā p.m.ē., kad Romas impērija iekaroja Ēģipti un tā kļuva par Romas provinci.

SENAJĀ DIVUPĒ (Mezopotāmijā, teritorijā starp upēm Eifratu un Tigru)               III tūkstošgadē p.m.ē. praktiski katrā pilsētā bija skolas, tās darbojās pie tempļiem, bija nelielas (20-30 cilvēki) un sākumā tajās galvenokārt sagatavoja rakstīt un lasīt pratējus. Vienota skolas forma neeksistēja. Skolnieki rakstīja uz māla tāfelītēm, tāpēc tulkojumā vārds "skolas"seno šumēru valodā nozīmē "tāfelīšu māja". 

Ap I gadu tūkstoti izveidojās ideālais izglītības modelis: laba rakstītprasme, dokumentu sagatavošana, muzicēšanas un dziedāšanas prasme, spēja pieņemt saprātīgus lēmumus, maģisku rituālu pārzināšana, bioloģijas un ģeogrāfijas zināšanas, prasmes skaitīt.

SENAJĀ GRIEĶIJĀ skolu tradīcijas "ieceļoja" kopā ar ēģiptiešu un mezopotāmiešu kultūru. Grieķi pievērsa ārkārtīgi lielu uzmanību savu bērnu izglītošanai un šajā laikā parādās arī pirmās skolas formas. Grieķi gribēja, lai cilvēks būtu ne tikai vesels, bet arī intelektuāli attīstīts, lai ķermeņa skaistums un prāta spējas būtu mērķis, uz kuru katram cilvēkam tiekties.

V gadu tūkstotī p.m.ē. Atēnās nebija analfabētu, bet bērnu apmācība no mājām "pārcēlās" uz skolu. Jau VII gadu tūkstotī p.m.ē. daudzos Grieķijas apgabalos darbojās speciālas skolas meitenēm, kur viņas mācījās ne tikai dažādas zinības, bet arī mājturību, dziedāšanu un dejošanu.

Katrā skolā bija savas mācīšanas metodes. Piemēram, Spartā, izglītība bija valsts pārziņā un tās galvenais uzdevums bija izaudzināt īstu karavīru un karavīra māti. Tāpēc skolā galvenā uzmanība tika pievērsta fiziskajai sagatavotībai, visas pārējās zinības un prasmes bija otršķirīgas.

SENAJĀ ROMĀ m.ē. I gadsimta otrajā pusē parādījās  atvērtās skolas, kurās varēja mācīties ikviens, kas to vēlējās, taču realitātē skolas bija domātas tikai zēniem. Romieši izglītību vērtēja ļoti augstu un, jo bagātāka bija ģimene, jo vairāk līdzekļu tā ieguldīja savu bērnu izglītībā. Mācības ilga 7 dienas nedēļā. Līdz 11 - 12 gadiem bērniem mācīja pamatzināšanas (rakstīt, lasīt, rēķināt ...), bet tie, kas turpināja mācīties, nodarbojās ar filosofiju, pētniecību, zinātni un citiem intelektuāliem izglītības novirzieniem. Šāda sistēmas ietekmē Romā praktiski analfabētu nebija.

Bērnus sūtīja skola ne tādēļ, lai tie apgūtu profesiju vai sabiedriskās dzīves iemaņas, bet gan mācītos pārvaldīt latīņu literāro valodu, iepazītos ar grieķu literatūru un Homēra darbiem, mūziku astronomiju, ģeometriju. Tas saistīt ar to, kādi bija romiešu priekšstati par kulturālu sabiedrības pilsoni. Vienkāršo romiešu bērni apmeklēja skolas kurās mācīja grieķu tautības skolotāji.

SENAJĀ INDIJĀ bērnu izglītība bija kopēja skolas un ģimenes lieta, pie kam ģimenes loma šajā sadarbībā bija dominējoša. Tā kā Indijā vienmēr ir bijis aktuāls kastu jautājums, tad līdz pat m.ē. V gadsimtam pat netika pieļauta doma par to, ka kāds varētu mācīties ārpus vajadzībām, kuras nosaka dzīve noteiktā kastā. Zēni sāka mācīties 7 - 8 gadu vecumā un viņu attiecības ar skolotāju tika veidotas pēc modeļa "tēvs - bērni", tāpēc skolnieki bieži dzīvoja skolotāja mājā un izrādīja viņam tādu pašu cieņu kā savam tēvam.

Ar laiku Indijā atbalstu guva budisms un liela daļa izglītības procesu noritēja tieši budistu klosteros. Tas tāpēc, ka budisti neievēroja stingro kastu dalījumu un savās skolās mācīja arī laikmetīgus priekšmetus.

Laika posmā no II līdz VI gadsimtam Indijā izveidojās divu pakāpju skolas. Pamatskolā mācīja lasīt, rakstīt, rēķināt un sanskritu. Pamatskolā mācīja vēsturi, ģeogrāfiju, sulptūru, gleznošanu un tml. Liela uzmanība tika pievērsta cilvēka tikumībai un garīgumam. 

SENAJĀ ĶĪNĀ pirmās skolas radās III gadsimtā p.m.ē., kurās mācījās brīvu un turīgu pilsoņu bērni. Galvenais akcents tika likts uz bezierunu paklausību skolotājam, kuru skolnieki uztvēra kā savu tēvu. Prasme rakstīt hieroglifus tika nodota no paaudzes uz paaudzi un tāpēc attīstījās samērā lēni.

Vislielāko ietekmi uz Ķīnas skolu atstāja Konfūcijs (551 - 479 p.m.ē.), kura galvenā pedagoģiskā tēze bija bērnu pareiza audzināšana kā valsts labklājības pamats. Konfūcija ideālās izglītības formula bija sekojoša: saskaņa starp skolnieku un skolotāju, mācību procesa vieglums (visos aspektos) un motivācija domāt patstāvīgi.

Tieši tāpēc Ķīna par galveno tika uzskatīta prasme domāt, patstāvīgi formulēt jautājumus un rast uz tiem atbildes. Faktiski līdz Ķīnas inperērijas pastāvēšanas beigām (221 - 207 p.m.ē.) konfuciānisms bija galvenā izglītības ideoloģija. Pateicoties tam, izglītības prestižs bija tik augsts, ka vēsturnieki to sauc par savdabīgu izglītības kultūru.

SENĀS JAPĀNAS izglītības sistēma raksturojas ar spēcīgām aristokrātiskām tradīcijām, tāpēc tur bija daudz privāto skolu, kas, savukārt, liecina par to, ka nabagiem iegūt izglītību nebija nemaz tik viegli. Tāda attieksme nodrošināja to, ka no paaudzes uz paaudzi izglītoti bija tikai aristokrāti un tātad tikai viņi pārvaldīja valsti.

No mūsu ēras sākuma līdz pat šodienai Japānā ir saglabājusies neparasta tradīcija - katrai skolai ir sava forma.

SENO ACTEKU skolas dalījās 2 kategorijās: jauniešu mājās un elitārās skolas. Jauniešu mājās līdz 15 gadu vecumam pamatzināšanas apguva parastu pilsoņu bērni un galvenais akcents tika likts uz prasmi karot.

Elitārajās skolās jau mācīja astronomiju, politiku, reliģiju, literatūru un citas tamlīdzīgas "smalkas" lietas, jo te gatavoja valsts vadītājus nevis karavīrus.

VIDUSLAIKU EIROPĀ līdz ar renesanses norietu strauji kritās arī izglītības līmenis un prestižs, ne par velti šo laiku sauc par "tumšajiem viduslaikiem". Šajā periodā izglītībās cieši kopā savijās pagāniskās, antīkās un kristiešu tradīcijas. Īpašu vietu ieņēma baznīcu un klosteru skolas.

Nekāda pedagoģiska ideoloģija neeksistēja un meiteņu apmācība bija iespējama tikai mājas apstākļos vai klosterī. Tā kā viduslaiku Eiropa piedzīvoja strauju urbanizācijas procesu, tad sākumā izveidojās ļoti daudz arodskolu, kuras praksē darbojās ļoti vienkārši - amata meistars mācīja māceklim visu, ko pats prata un zināja. Ar laiku meistari apvienojās ģildēs un par savu naudu uzturēja ģildes skolu, kur mācīja ne tikai amatu, bet arī matemātiku, literatru, vēsturi un tamlīdzīgus priekšmetus.

XII gadsimta beigās - XIII gadsimta sākumā parādījās pirmās universitātes, kas sākumā noz/imēja pedagogu un studentu korporāciju un tajās bija 4 fakultātes - juridiskā, medicīniskā, filosofiskā un teoloģiskā. Mācības notika latīņu valodā. Lekcija nozīmēja lasīšanu - viduslaiku profesors patiešām lasīja studentiem priekšā grāmatu ik pa brīdim kaut ko paskaidrojot.

Universitātes izveidošanai bija nepieciešama Romas pāvesta atļauja. Studiju laikā students bija ārpus laicīgās varas un gadījumos, kad viņš pārkāpa likumu, pilsēta varēja vien lūgt universitātes rektoru studentu sodīt.

SENAJĀ KRIEVIJĀ ilgstoši mācīties varēja vien zēni un tikai 1086. gadā tika organizēta pirmā meitenēm domātā skola, kur bagāto ģimeņu atvases varēja ārpus mājas iemācīties lasīt, rakstīt un citas prasmes.

Ar laiku skolu skaits strauji pieauga, tās tika atvērtas, galvenokārt, pie klosteriem, tāpēc garīdznieki tika uzskatīti par visizglītotākajiem cilvēkiem.

Ap V gadsimtu sāka parādīties pirmās privātās skolas, kurās līdz pat VII gadsimtam galvenais uzdevums bija iemācīt skolniekam lasīt un rakstīt. Kurš to prata, tas skaitījās pabeidzis skolu.

Pētera I laikā tika veidotas skolas, kurās jau bija iespējams apgūt papildus priekšmetus - matemātiku, navigāciju, latīnu valodu un tamlīdzīgas gudrības.