Apšaubāma motivācija izglītības iegūšanai

  Latvijas izglītības sistēmas posts ir absurda doma: 

cilvēks mācās tāpēc, lai atbilstu kaut kādām mistiskām "uzņēmēju gaidām" un rezultātā ir apmierināts par iespēju "vergot" tikpat mistiskā "darba tirgū" tehnoloģiju un valsts ekonomiskās attīstības vārdā!

Piemēru netrūkst: par "darba devēja vēlmi iegūt speciālistus" uzzinām informācijā zemāk no Latvijas Izglītības fonda (!!!) un LMT kopējā pasākuma.

"Kā pilnveidot apmācību procesu un iegūt tādus speciālistus, kādi nepieciešami darba devējiem 21. gadsimtā? 

Atbildi uz šo jautājumu arvien neatlaidīgāk meklējam gan kompetenču izglītības, gan tehnoloģiju attīstības kontekstā. Latvijas Izglītības fonda (LIF) un LMT 2020. gada oktobrī  rīkotajā konferencē "Quo vadis, Latvijas izglītība?" LIF valdes loceklis Rolands Vitkovskis trāpīgi norādīja: uzņēmēju gaidas, lūkojoties uz augstskolām, ir gaužām praktiskas."

https://www.delfi.lv/898102/versijas/52606769/juris-binde-no-industrijas-40-uz-izglitibu-40

https://izglitibasfonds.lv/lv/par-mums

Patiesais izglītības iegūšanas motīvs ir apziņa:

vērtība ir mācīšanās mācīties!

Nākotni raksturo arvien straujākas un grūtāk prognozējamas pārmaiņas pilnīgi visās dzīves jomās, mācīšanās mūža garumā un prasmju, zināšanu un attieksmju regulāra atjaunošana, papildināšana un attīstība ir pamatnepieciešamība, jo nākotnē cilvēki bieži mainīs nodarbošanos, mainīsies ierasto darbu saturs un procesi.

https://www.izm.gov.lv/sites/izm/files/iap2027_projekta_versija_apspriesana_160720201_2.pdf

Nākotni raksturo pāreja no masu izglītības un standartizācijas uz nepātrauktu individuālās vajadzībās balstītu izglītību.

Izglītībai jābalstās uz cilvēka kā personības un tās produktivitātes attīstību, tāpēc izglītības iegūšanas motivācijā nozīme ir tikai paša cilvēka potenciālam, talantiem un spēju pilnveidei.

Izglītības motivācijai ir 2 daļas - iekšējā un ārējā. Abi motivācijas veidi ir savstarpēji saistīti un viens otru ietekmē.

Iekšējā motīvācija raksturo cilvēka domu, jūtu un mērķu sistēmu, kas viņu rosina darboties noteiktā veidā, tai ir jārodas iekšēji, atbilstoši katra individuālajām īpatnībām, interesēm un uztveres spējām.

Iekšējā motivācija ir dabiska tieksme veikt darbību ar pašiniciatīvu, tā ir ilgstoša un sevis uzturoša, to izraisa psiholoģiskas vajadzības un apmierinātība, ko rada jēgpilns darbs vai tā process, kas rezultējas ar izaicinājumu pārvarēšanu un paša nosprausto mērķu sasniegšanu.  Savu interešu vadīts cilvēks mācās mācīšanās dēļ.

Ārējās motivācijas rezultātā cilvēks ir orientēts uz rezultātu un ārējiem pamudinošiem aptākļiem (apbalvojumiem, apkārtējo cilvēku vērtējuma un tml.).