Lielākās grupas, kuru potenciāls Industry 4.0 nav adaptēts:
Ikviens profesionālis. Katram ir iespēja “nogriezt” gabaliņu no kopējā savu
zināšanu “pīrāga”, pielāgot to atbilstošai auditorijai, kuru interesē
kvalifikācijas paaugstināšana, redzesloka paplašināšana vai konkrētas problēmas
risināšana.
Cilvēki ar zemu izglītības līmeni vai bez izglītības
vispār. Šodien daudzi izstājas no “sacensības” iegūt pat vidusskolas
diplomu, daudziem ir ierobežotas lasīt un rakstīt prasmes. Taču šiem cilvēkiem
ir vērtīgs praktisko iemaņu, specifisku prasmju vai talantu portfelis papildus
ienākumu gūšanai.
Seniori. Strauja cilvēka dzīves ilguma
paaugstināšanās ir globāla un, iespējams vislielākā, XXI gadsimta sociālā
problēma – tā bremzē ekonomiku, darba ražīgumu, rada aizvien pieaugošu slogu uz
budžetu, samazina investīciju apjomu un iekšzemes kopproduktu, palielina valstu
parādu un pazemina monetārās politikas efektivitāti.
Sabiedrība ir ieinteresēta uzturēt senioru ekonomisko
aktivitāti - viņiem ir milzīgi prasmju “uzkrājumi” un viņu ienākumi labvēlīgi
ietekmē ģimenes budžetu.
Patreiz senioriem tiek piedāvāts nekvalificēts vai zemu
apmaksāts, viņu zināšanām un prasmēm neatbilstošs darbs, jo pievilcīgi darba
piedāvājumi ir orientēti uz jauniem cilvēkiem. Tas ir netaisnīgi un neracionāli
gan attiecībā pret konkrētu cilvēku, gan pret sabiedrību kopumā.
Skolnieki un studenti. 2025. gadā pasaulē būs 260
miljoni studentu un praktiski viņi visi izjūt nepieciešamību pēc papildus
finansēm. Jaunie cilvēki sastāda lielu darba tirgus segmentu, bet nodarbinātības
politikas veidošanā viņiem netiek pievērsta uzmanība.
Jauniešiem tiek piedāvāts viņu zināšanām un kvalifikācijai
neatbilstošs darbs ar zemu atalgojumu: aukles, telpu uzkopšana, kurjers,
taksometra pakalpojumi un tml. Studentam nevajag izniekot mācību laiku,
piemēram, izvadājot ēdienu, jo studiju laikā iegūtās zināšanas ir izmantojamas nekavējoties.
Arī vidusskolnieks var atslogot ģimenes budžetu palīdzot
pirmklasniekam izpildīt mājas darbus.
Cilvēki ar īpašām fiziskām un/vai mentālām vajadzībām.
Tradicionālajā darba tirgū “pielāgošanās” konkrētam cilvēkam ir sarežģīta, bet
vairumā gadījumu pat neiespējama. Rezultātā invalīdam jājūtas pateicīgam par
jebkuru iespēju, kaut gan viņu vidū ir ārkārtīgi daudz izglītotu un prasmīgu
cilvēku, kuri savas prasmes varētu izmantot daudz efektīgāk un izdevīgāk.
Bez naudas šādā situācijā ir arī citi ieguvumi: aug
pašnovērtējums un neatkarības sajūta, un gala rezultāts ir ārstniecisks efekts:
jo cilvēks labāk jūtas, jo mazāk vietas slimībai.
Cilvēkiem ar nestandarta vai neklasificētām prasmēm -
astrologi, ekstrasensi, numerologi, tautas dziednieki, dabas pētnieki, vēdiskie
filozofi, sporta entuziasti un tml.
Mājsaimnieces. Mājsaimnieču talantiem nav robežu, jo
gadiem izkoptās mājturības prasmes ir iespējams pārvērst par pieprasītu preci
un gūt ienākumus.
Tas, savukārt, risina sāpīgo vardarbības ģimenē problēmu, jo
finansiālā atkarība ir galvenais iemesls, kāpēc upuris paliek kopā ar varmāku.
Nestandarta vai kritiskā situācijā nonākuši cilvēki. Vispārliecinošāk
problēmu raksturo karš Ukrainā, kad pēkšņi bez iztikas līdzekļiem paliek miljoniem bēgļu gaitās devušos un
izpostītā valstī palikušu cilvēku. Iespēja izmantot nestandarta ienākumu
gūšanas formas daudzos gadījumos ir nevis viņu labklājības, bet izdzīvošanas
jautājums.
Šajā kategorijā ietilpst arī visi darbu zaudējušie, bankrotējušie,
traģiskas situācijas piedzīvojušie (dabas katastrofas, ugunsnelaime un tml.),
veselības problēmu skartie, no darba tirgus uz brīdi “izstumtie” vai
“izgājušie” (ieslodzījums, aizliegums darboties konkrētā profesijā, akadēmiskais
atvaļinājums, personīgi apsvērumi un tml.)
Tie, kuri izvēlas dzīvot bez stresa un karjerisma, bet
grib veltīt sevi ģimenei, atpūtai, veselībai. Aizvien vairāk cilvēku
izvēlas pazemināt savas profesionālās un materiālās ambīcijas, jo nevēlas
dzīvot tā it kā dzīvē nebūtu nekā cita kā tikai iluzora pašattīstība.
Daudzās nozarēs darbs ir kļuvis bīstamāks, nogurdinošāks un
liels daudzums cilvēku ir pavisam atteikušies no darba meklējumiem.
ESAO ziņo,
ka tās 38 dalībvalstīs nodarbināti par aptuveni 20 miljoniem cilvēku mazāk nekā
pirms pandēmijas, bet 14 miljoni ir pametuši darba tirgu un tiek klasificēti kā
"nestrādājoši" un "darbu nemeklējoši".